Vispirms aprakstīšu katru no sākotnējām trim pastāvēšanam (hupostaseis)– Vieno, Prātu un Dvēseli. Pēc tam aplūkošu kādas ir attiecības starp šīm sākotnējām pastāvēšanām. Un tad pārdomāšu kāpēc būtu jāpieņem šāds pasaules skaidrojums.
Pielikumā ir shēma, pēc kuras vadīšos (vadījos), lai neapjuktu starp Plotīna Vienoto, Prātu un Dvēselēm.
Pēc Plotīna skolnieka Porfīrija stāstiem par Plotīnu var nojaust, ka Plotīns ir bijis viscaur aizrāvies ar filozofiju, dažreiz pat aizmirstot paēst vai aiziet gulēt. Viss par ko domāja Plotīns bija kā virzīties tuvāk dievišķajam un saplūst ar to. Plotīns uzskatīja, ka tas ir iespējams un stāsta, ka savas dzīves laikā pat vairakkārt to ir izdarījis. Plotīns norāda cilvēkiem, ka viņi ir aizmirsuši savu dievišķo sākumu, kas ir arī ļaunuma cēlonis, jo pēc Plotīna filozofijas ikvienam ir jātiecas uz savu sākumu – Vieno. Plotīna filozofija ir pilna askētiskuma, brīžam šķiet, ka viss uz ko viņš aicina ir ‘klostera dzīve’ un nekādi pasaulīgi prieki. Bet tā gluži nav – Plotīns aicina uz piepildītu dzīvi. Taču, ja reiz dvēseliskais ir tas pēc kā jātiecas, tad kāpēc, neievērodams sevi kāds tiecas pēc kaut kā cita? …
