Katrā laika posmā daiļliteratūra ir savādāka. 20. un 30. Gados Latvijā noveles piedzīvo uzplaukumu. Ienāk jauni un talantīgi novelisti, piemēram, Jānis Ezeriņš un Eriks Ādamsons. Parādās noveles ar psiholoģisku un filozofisku domu. Novele ir prozas darbs, kurš var būt kā atmiņu tēlojums, apraksts. Parasti noveles beigās nevar uzzināt, kas notiek ar galveno varoni. Es izkasīju Jāņa Ezeriņa noveles – „Mērkaķis”, „Apstarotā galva”, „Miga” – kā arī Erika Ādamsona noveles: „Brēkšana”, Pārāk liela starpība” un „Lielas spodrības gaismā”.
Jāņa Ezeriņa novelēs ir sastopamas daudzas romantisma iezīmes. Viņa novelēs ir aprakstīta dzīve, jūtas. Vairāk kā puse no viņa darbiem tematiski un sižetiski skar vīrieša un sievietes attiecības. Izlasītajās novelēs arī aprakstītas šīs attiecības. …
