Lai Baltijas muižnieki izkļūtu no saimnieciskajām grūtībām un mazinātos zemnieku šķiras cīņa, cara valdība 1816.gadā Igaunijā, 1817.gadā kurzemā un 1819.gadā Vidzemē pasludināja zemnieku ”brīvlaišanu”. Zemniekiem piešķīra personīgo brīvību, kas bija stingri nosacīta, bet visu zemi pasludināja par muižas īpašumu.
Pirms dzimtbūšanas atcelšanas pastāvēja dzimtļaužu klaušas, kuras vairs neapmierināja jaunos ražošanas apstākļus, tāpēc bija jāmeklē izeja, respektīvi, jāveic agrārā reforma. Piemērots modelis nebija jāmeklē tālu, jo 19.gs. sākumā dažās valstīs zemniekus jau atbrīvoja no dzimtbūšanas (Dānijā – 1788.gadā, Šlēzvigā – Holšteinā – 1805.gadā, zviedru Pomerānijā – 1806.gadā, Varšavas hercogistē un Prūsijā – 1807.gadā). Šai atbrīvošanai sekoja neapšaubāms lauksaimniecības progress. No visiem zemnieku brīvlaišanas variantiem Baltijas guberņu muižniecības izvēlējās to, kas bija visizdevīgākais muižniekiem, bet vismazāk varēja dot labumu zemniekiem.…
