Vācu pedagogs Frīdrihs Ādolfs Dīstervēgs (1790.29.X – 1866.7.VII) dzimis nelielā Vestfāles rūpniecības pilsētā Zīgenē juristu ģimenē. Vidusskola un augstskola, kuras Dīstervēgs pabeidza, viņā izraisīja riebumu pret dogmatismu, kāds tur valdīja mācīšanā. Pēc universitātes beigšanas 1813. gadā viņš kļuva par fizikas un matemātikas skolotāju paraugskolā Frankfurtē pie Mainas. Tur skolotāji, dedzīgi Pestalocija pedagoģiskās teorijas piekritēji, Dīstervēgu iepazīstināja ar diženā šveiciešu pedagoga uzskatiem un viņš kļuva par J. Pestalocija pedagoģisko ideju paudēju un realizētāju dzīvē. Dīstervēgs nopietni pievērsās skolotāju sagatavošanai. Viņš uzskatīja, ka mācībās jāattīsta domāšana, jārosina izziņas aktivitāte. Sabiedrības konsolidāciju redzēja tautas izglītībā. Dīstervēgs bijis arī skolotāju semināra direktors Mersā (1820 – 1832), Berlīnē (1832 – 1847). Dīstervēgs radoši attīstīja J.H. Pestalocija pedagoģijas mācību, popularizēja viņa atziņas, cīnījās par skolu sistēmas demokratizāciju, pret baznīcas aizbildniecību pār skolu. Dīstervēga pedagoģiskās idejas izplatījās arī Krievijā un Latvijā tās pauda Jānis Cimze.
Dīstervēgs dibināja Reinas Lapas audzināšanai un mācīšanai, sarakstīja daudz skolas grāmatu un pedagoģisku darbu. Nozīmīgākie darbi: “Ceļvedis vācu skolotāju izglītošanai” (1835); “Trīs prūšu regulatīvi” (1855) u.c.…
