Šekspīrs pirmajās lugas ainās, man lika apbrīnot šo tēlu, apbrīnot viņa cildenumu un viņa drosmi kara laukā, un lojalitāti, ko viņš izrādīja pret karali. Un viņa tālākā nemitīgā cīņa pašam ar sevi, prāts, kas pārvēršanas neprātā un cilvēciskais, kas neļauj viņam aizmirsties. Kopš brīža, kad tiek pastrādāt pirmais noziegums – karaļa Dankana nogalināšana – savu dzīvi viņš pavada baiļojoties un sev pārmetot. Un tomēr uzskatu, ka šo noziegumu viņu pavedināja izdarīt viņa sieva, tieši viņa bija tā, kas uz Makbetu izdarīja morālo spiedienu, neļaujot viņam atkāpties, pat brīdī, kad viņa cilvēcība guva virsroku. Līdz ar to Makbets kļuva par Makbeta kundzes uzstājības un arī pats savu ambīciju upuri.
Taču viņā pašā mītošās alkas, kļūt par ko ievērojamu un varenu neraugoties ne uz ko, ir nosodījuma vērtas. Un tālākās slepkavības, kas tiek pastrādātas tikai lai nosargātu šo iegūto varu, man liek nicināt šo cilvēku. Makbeta kundze uz tālākajām slepkavībām Makbetu nevedināja, līdz ar to es viņu nevaru attaisnot, Benkvo un Makdafa ģimenes noslepkavošana bija tikai un vienīgi Makbeta ideja, kas atklāj viņa vājprātu, līdz kuram viņu novedušas paša neprātīgā tiekšanās pēc varas.
Lielāko ļaunu Makbets nodarīja sev pats, lai arī brīžiem ļāvās citu spiedienam uz noziegumu pastrādāšanu. Šekspīrs lieliski ir atainojis kā varaskāre sabojā cilvēku, kā paša ambīcijas iznīcina, taču galu galā – vienmēr uzvar patiesība. Šī ideja sakņojas gan Makbeta iekšējā konfliktā, gan arī apkārtējo cerībā un cīņā par taisnību. Tas lieliski saskan ar laiku, kurā Šekspīrs ir dzīvojis – renesansi. Tieši renesansē humānisms un taisnīguma nozīme bija neatsverama.
…
