Katram cilvēkam ir savs vārds, kas palīdz viņu identificēt sabiedrībā. Mums katram jau ar dzimšanu tiek dots savs vārds. Cilvēkam ir jāprot nest savu vārdu ar godu, bet svarīgi ir arī tas, kāds ir šis vārds.
Personas vārds un uzvārds ir viena no cilvēka privātās dzīves sastāvdaļām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos ir norādījusi: „...lai arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā nav tiešas atsauces uz personas vārdu, personvārdi ir saistīti ar personas identifikāciju, norāda piederību ģimenei, līdz ar to personas vārds un uzvārds attiecas uz privāto un gimenes dzīvi”. (2./5.)
Vecākiem ir jāuzņemas atbildība par to, kādu vārdu viņi savam bērnam ir izvēlējušies, jo, dodot vārdu, ir jāzina tā nozīme, lai nerastos pārpratumi un, lai bērns ar šo vārdu justos labi un ērti. Kā intervijā laikrakstam „Lauku Avīze” norāda Dzimtsarakstu departamenta direktore Ā. Iklāva, bieži vien pat viņai, darbiniekam ar pieredzi, grūti izprast vecākus: „Manuprāt, visllielākie brīnumi rodas tad, kad vecāki, raugoties uz mazo zīdainīti, negrib saprast, ka viņš sāks augt, rotaļāsies pagalmā, ies skolā, iepazīsies ar draugiem, strādās, veidos ģimeni. Un visur viņam būs jālieto savs vārds. Vai cilvēks nekaunēsies no sava vārda, vai viņu neizsmies, vai viņš negribēs pie pirmās izdevības savu vārdu nomainīt?” (8./6.)…
