Gundegas Repšes stāstu krājumā, šķiet, netiek piedāvāts nekas jauns, līdzīgi daudziem mūsdienu prozaiķiem un dzejniekiem autore mekle dzīves jēgu. Viņas stāstu varoņi dzīvo tik peleku un tukšu dzīvi, ka ik brīdi jābrīnas, kāpēc viņi vispār vēl turpina savu eksistenci. Visu stāstu krājumu caurvij viena un tā pati tēma – nelaimīga cilvēka izjūtas un pārsomas. Nav svarīgi, vai tā ir Dorotīna, kas kopj savas slimās māsas ( „Ludovika zemes”), vai Rodriks, kas cietumā cieš no dūju uzbrukumiem („Ģenerālis un dūja” ), katrs no viņiem ir nelaimīgs. Katram ir savi iemesli un savas sāpes, bet viņi visi ir cilvēki, kas cieš.
Stāsts, kas visspilgtāk pauž visa krājuma būtību, ir „Ludovika zemes”. Liriskā varoņa ciešanas ir tik spilgtas, ka liek lasītājam personificēt varoni ar sevi. Nogurms un apnikums ir galvenās Dorotīnas problēmas. Ilze Indrāne savulaik rakstīja: „Dievs neliekas ne zinis. VIŅŠ ir nāves noguris un dziļās skumjās...”…
