19.gs. pirmajā pusē literatūra iegāja jaunā attīstības pakāpē-reālismā. 19.g.s attīstījās proza,dzeja, dramaturģija, sociālais romāns, tiem pamatā bija vēsturiskuma princips, sociālā analīze, tipiski raksturi tipisko apstākļos,raksturu pašattīstība Rakstnieki atteicās no romantisma divdomības, pievēršoties dziļākais dzīves un realitātes izpētei, pamatojumu savām idejām viņi atrada arī ikdienas dzīvē. Reālisms kā metode sastopama jau renesansē, tomēr 19.gs. tika formulēta tā estētika. Tā saknes meklējamas jau apgaismībā-Stendāla nebūtu bez Ruso, Dikensa bez Fīldinga utt. Reālisti par saviem skolotājiem izvēlējās renesanses meistarus:Stendāls-Šekspīru, Balzaks-Rablē. Viņi uzskatīja, ka pasaule ir nemitīgs lielums.
Viens no izcilākajiem kritizētāja reālisma pārstāvjiem,Čārlzs Dikenss,sāka jaunu laikmetu literatūrā. Viņam piemita izcils dzejnieka un stāstnieka talants, viņš radīja dažnedāžādus fantāzijas tēlus.…
