Secinājumi
Linards Tauns nav izteikts urbānists, taču urbāniskā realitāte dominē vairumā viņa dzejoļu. Viņš ir vērotājs, kas neieslīgst galējībās. Viņš nepārspīlē, arī brīžos, kad skumjas un ilgas dominē viņa sajūtās, bet meistarīgi pārvērš smeldzi emocionālā pārdzīvojumā. Pilsēta elpo, pulsē, atrodas nemitīgā kustībā, un Tauna liriskais „es” ir saaudzis ar šo ritmu, pulsāciju un skrējienu. Caur šo tēlu Tauns pauž savas asociācijas, domas, savu subjektīvo un oriģinālo pasaules skatījumu, kas tik raksturīgs modernajai dzejai.
Tauna dzeja bagāta ar inovācijām, interesantiem savienojumiem. Taču, šķiet, ka modernisms Tauna dzejā nav konkrēta nostāja, izteiksmes veids, ritms vai pantu forma, bet moderna ir pati dzeja, maniere, kādā viņš dzejo un atklāj unikālo sevi, nelīdzinoties nevienam citam.
Tauna dzeja spilgta, izteiksmīga, brīžiem ar haotisku domu un iespaidu izklāstu, kas brīžiem sajauc reālu tēlainību ar zemapziņas dziņām, fantāzijas mirkļiem un pēkšņām sajūtām. Sapnis savijas ar realitāti, nojaucot robežu starp tiem un atklājot dzejnieka romantiski trauslo būtību.
Pagātnes atmiņām un bērnībā gūtajiem iespaidiem liela nozīme Tauna dzejā, kas visbiežāk atklājas saistībā ar dabas tēlojumiem un kuri iekodēti tādos tēlos kā „dziesma”, „mākonis”, „upe” un citi. Ilgas pēc mājām šifrē pilsētas ielu salīdzinājums ar upēm. Daba kā patvērums no pilsētas radītā haosa.
…
