Autors atzīmē divus eksperimentus Krievijas reģionā: 1)karojošais komunisms , kas radīja deindustrializāciju un trūkumu. Staļina vadībā notika revolūcija “no augšas”, kur kolektivizācija iznīcināja zemnieku saimniecības Krievijā; 2)šoka terapija brīvā tirgus ieviešanai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Abi šie eksperimenti saistīti ar utopiskām idejām, un bijuši ļoti smagi iedzīvotājiem, jo rietumu teoriju iedvesmoti, tie nebija atbilstoši Krievijas apstākļiem. Jāpatur prātā, ka Krievijā vienmēr būs pārstāvētas gan Eiropas, gan Āzijas intereses un tradīcijas.
Karojošais komunisms (1918-1921) bija mēģinājums vēlāk nodibināt pilnīgi attīstījušos (full-blown) komunismu. Boļševiku programma bija balstīta uz Apgaismības laikmeta ideāliem (Kants, Markss). Ļeņins atzina, ka komunisma ideja bija utopija, komunistisku sabiedrību viņš iedomājās kā tādu, kurā nav armijas un policijas un visas valsts funkcijas var pildīt ikviens. Ilgākā laikā posmā varētu tikt radīta sistēma bez naudas, īpašuma tiesībām, pazustu arī valsts robežas. Pēc Ļeņina domām šie bija sasniedzami mērķi. Būtībā komunistiskās sistēmas mērķis bija mainīt cilvēka dabu, jo sistēmas pamatā visu laiku bija uzskats, ka cilvēki jāpārveido tā, lai tie atbilstu jaunajai, “racionālajai” ekonomiskajai kārtībai. Režīms prasīja to, lai cilvēki funkcionētu kā ekonomikas resursi.…
