Rūdolfs Blaumanis – vēl aizvien ieintriģē ar savas dzīves un darbu pārsteidzošo saturu. Tas ir vīrs, kura teksti jau vairāk kā gadsimtu rotā grāmatu lapas un ievelk vārdu valdzinājumā teju vai katru. Šī fiziski vārgā, bet emocionāli tik bagātā un stiprā cilvēka dvēseles druska mūžīgi mājos laikabiedru atmiņu stāstos, Braku mājās un, iespējams, Indrānu mātes asarās, Elīnas un Alekša mīlestībā vai purva bridēja Edgara centienos. Blaumaņa daiļradei nav derīguma termiņa, laika zobs to negrauž. Tajā mājo latviešu kaislības, kas, kamēr vien pastāvēs mūsu tauta, liks ikvienai meitenei, sievietei, puisim vai vīrietim atrast daļu sevis Blaumanī.
Savas dzīves gaitas Blaumanis uzsāk Ērgļu muižā , kur dzīvo četrus gadus, līdz ģimene pārceļas uz Brakiem. Viņa turpmākā dzīve bijusi tik dažāda, ka ne velti Līvija Volkova teic: „Rūdolfs Baumanis ir tik daudzpusīga personība, ka pētāmā vēl pietiek un par viņu varētu sarakstīt vismaz trīs tādas grāmatas.” Tomēr neskatoties uz dzīves pārbaudījumiem – slimību, draugu, uz ko Blaumanis tik ļoti paļāvās, nodevību, depresiju mūža nogalē, tikai viens cilvēks izcilajam rakstniekam bijis līdzās domās un darbos, pavadot soli solī. Karlīne Blaumane savu dēlu mīlēja. Tā bija sieviete, ar kuras izpratni un saudzību viņš varēja rēķināties vienmēr. Rakstnieks tiek atzīts par īstu savas mātes dēlu – labāko viņas dvēseles mantojuma daļu. Ne velti Blaumaņa kvēlākā vēlēšanās bija nomirt pirms mātes, jo tās nāvi pārciest viņš nespētu.…
