Agrajos viduslaikos prūši dzīvoja dienvidaustrumos no Baltijas jūras, senajā prūšu zemē (vēlākajā Austrumprūsijā). Saskaņā ar XIII- XIV gs. vācu ordeņa dokumentiem, senā Prūsija sastāvēja no vairākiem novadiem: Sembas, Nātangas, Nadravas, Skalvas, Vārmes, Bārtas, Pagudes (Pogezānijas), Pamedes (Pomezānijas), Kārsavas, Galindas un Sūdavas. Galindas, Skalvas un Sūdavas nosaukumi veidoti no etnonīmiem. Galindi, sūdavi jeb jātvingi un skalvi tomēr nebija prūši, tās bija atsevišķas rietumbaltu ciltis.
Seno prūšu kultūra neizceļas ar īpašām rotaslietām. Tikai ņemot vērā visas apbedīšanas rituāla īpatnības, kapu inventāru un rakstīto avotu informāciju, var runāt par prūšu cilts apdzīvoto teritoriju.
XIII gs. sākumā pāvesta kūrija nosūtīja uz Prūsiju misijas darbam Kristiānu, kuru drīz iecēla par Prūsijas bīskapu. Pāvesta un Svētās Romas impērijas nolūks bija dabūt savā pusē un kristīt prūšu valdošo slāni. 1212.- 1218. g. Prūsijā notika plaša sacelšanās pret Kristiānu un viņa bruņiniekiem, kā arī pret pašu prūšu valdošo slāni. Pāvests Honorijs III pasludināja pret prūšiem krusta karu, taču prūši varonīgi pretojās jebkuriem centieniem ar spēku pakļaut viņu zemes un atņemt tiem brīvību.
Vācu ordenis, kuru atbalstīja Polijas karaļi un nodevēji no pašu prūšu valdošā slāņa vidus, tomēr pakļāva prūšu novadus citu pēc cita. Iekarotjās zemēs krustneši uzcēla paši savas pilis.
Pēc sacelšanās apspiešanas sākās prūšu pārvācošanās process, kas pēc dažiem gadsimtiem noveda pie pašas prūšu tautas un prūšu valodas izzušanas. …
