2. Direktīvas:
✔ Tā mēģina sasaistīt centienus panākt Savienības tiesību nepieciešamo vienveidību, no vienas puses, un saglabāt nacionālo īpatnību daudzveidību, no otras puses, t.i. - tiesību saskaņošana;
✔ Dalībvalstīm direktīva ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi, ļaujot tām izvēlēties formu un līdzekļus, lai valsts tiesību sistēmā īstenotu Savienības līmenī noteiktos mērķus.
- Parasti direktīva nepamato nekādas tiešas tiesības un pienākumus Savienības pilsoņiem un attiecībā pret tiem, tā nepārprotami vēršas tikai pie dalībvalstīm. Turpretim Savienības pilsoņi var iegūt tiesības un pienākumus tikai ar direktīvas īstenošanas aktiem, ko izdod dalībvalstu kompetentās iestādes.
- Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir nospriedusi, ka noteiktos apstākļos Savienības pilsoņi var tieši atsaukties uz direktīvas noteikumiem un izmantot tajos paredzētās tiesības, vajadzības gadījumā pat vēršoties valsts tiesās (tiešās iedarbības nosacījums)
3. Lēmumi, kas ir jauns tiesību aktu veids, kas ar Lisabonas līgumu tika iekļauts tiesību aktu katalogā.
Ir divu kategoriju lēmumi:
✔ (1) lēmumi konkrētiem adresātiem (tiesību akts, ar kuru Savienības iestādes (jo īpaši Padome un Komisija) īsteno savas izpildpilnvaras. Ar šādu lēmumu no dalībvalsts, uzņēmuma vai Savienības pilsoņa var pieprasīt veikt pasākumus vai atturēties no to veikšanas, kā arī piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus):
⮚ Lēmums ir spēkā individuāli, kas to atšķir no regulas;
⮚ Juridiski saistošas ir visas lēmuma daļas, kas to atšķir no direktīvām, kuras ir saistošas tikai attiecībā uz sasniedzamo mērķi.
…
Eiropas Savienība ir tiesību fenomens divos aspektos — tā ir tiesību jaunrade un savienība, kas balstīta uz tiesībām. Salīdzinājumā ar tradicionālām starptautiskām valstu apvienībām būtisks ES jaunums ir apstāklis, ka dalībvalstis ES nodod daļu tās suverenitātes un piešķir Savienībai no dalībvalstīm neatkarīgas varas pilnvaras. Īstenojot šīs pilnvaras, ES var pieņemt Eiropas tiesību aktus, kuru spēks ir tāds pats kā suverēniem valsts tiesību aktiem.
