Ir vairākas lietas, ko nevar nepamanīt Latvijas politikā - politiķi cits citu nomelno vēlētāju acu priekšā, valsts līdzekļi tiek izmantoti savtīgiem mērķiem, notiek cenzūra valsts plašsaziņas līdzekļos, valstī valda korupcija u.c. Ņemot vērā manis iepriekšējos uzskaitītos faktus, rodas pārdomas, kā lai vispār uzticas kādam, kurš atrodas Saeimā...
Tas ir visnotaļ nepatīkami. Es nepavisam nejūtu, ka dzīvoju demokrātiski brīvā valstī, ja redzu, ka politiķi neievēro daudzus demokrātijas pamatprincipus - vārda brīvību, vienlīdzību un cieņu pret sabiedrības viedokli. Savukārt no otras puses, man varētu iebilst sakot, ka mēs mūsu valsts pilsoņi ņemam dalību valsts un sabiedrības lietu kārtošanā, piemēram, piedaloties dažādos referendumos, pašvaldību Saeimas vēlēšanās. Savā ziņā mēs dalām atbildību ar Saeimu par pieņemtajiem likumiem, jo paši to ievēlējām. Ejot uz katrām vēlēšanām mēs dodamies ar labākajiem nodomiem, kaut nu šoreiz mums izdotos ievēlēt pareizos cilvēkus, kuri varētu ieviest labāku dzīvi Latvijā, bet ik reiz mēs nošaujam greizi.…
Pavērojot vismaz pēdējā gada notikumus Latvijā, man ir radusies sajūta, ka mūsu Latvijas politiķiem ir vienaldzīga sabiedrības attieksme un uzticība viņu darbam. Manuprāt, Latvijas iedzīvotāji vairs neliek lielas cerības uz Saeimu, ka tā varētu vērst par labu pastāvošo situāciju Latvijā, uzlabojot dzīves apstākļus visiem Latvijas iedzīvotājiem. Latvijas iedzīvotāji tagad katrs pats par sevi cīnās, lai spētu nodrošināt sev salīdzinoši labus dzīves apstākļus, izmantojot gan likumīgas, gan arī nelikumīgas metodes, nedomājot par to, ka viņi ar savu rīcību varētu nodarīt postu sabiedrībai. Rodas sajūta, ka Latvija tagad ir kā grimstošs kuģis, no kura cenšas izglābties pēc iespējas vairāk žurku, paņemot no kuģa ko vien var paņemt.
