Bet, manuprāt, Ezeriņa dzeja ir vieglāk saprotama nekā daudzu iepriekš lasīto dzejnieku darbi, tā neprasa tik lielu iedziļināšanos tekstā un apslēptos simbolos, lai saprastu dzejoļa jēgu un domu, ja tāda vispār ir.
Tas, ka daži dzejoļi rakstīti no sievietes skatu punkta, ir visai interesanti. Piemēram, dzejolis „Pie sētiņas”: „Tautu dēlam mutu devu,/ Pār sētiņu sniegdamās,/ Pār sētiņu sniegdamās,/ Otrā pusē novēlos.” Jābrīnās, kāpēc un ar kādu mērķi dzejnieks iejuties sievietes ādā, bet tas tikai padara krājumu dažādāku.
Lai gan Ezeriņš vairāk pazīstams ar novelēm un stāstiem, kurus gan man nav nācies lasīt, arī viņa dzeja nav zemē metama. Kādam, kurš meklē ne pārāk sarežģītus un interesantus dzejas tekstus, Ezeriņa dzeja ir pilnībā piemērota. Arī daudzveidīgā tematika pieskaitāma šīs dzejas pozitīvajām iezīmēm.
…
