Autors stāsta, ka arī latgaliešu jaunā paaudze kļuvusi par sociālo tīklu atkarīgu kopumu, kurā par dominējošu trendu kļuvusi savstarpējā saziņa ar elektronisko vēstuļu palīdzību. Oskars Seiksts savos izteikumos ir visai skarbs, tomēr, manuprāt, patiess. Autors min, ka latgaliešu sabiedrība ir daļēji pus-analfabētiska, jo vairums latgaliešu runā latgaliski, bet neprot rakstīt vai lasīt. Literāts uzsver, ka viņu neuzrunā latgaliešu valoda kā atsevišķs veidojums, bet drīzāk kā atgriešanās pie pirmatnējās uztveres, kultūras un tradīcijām.
O. Seiksts min, ka atbalsta biedrības Kroma Kolna Bruoliste aktivitātes un atklāj, ka viņu saista latgaliešu mūziķa Sovvaļnīka dziesmas, kurās tiek uzsvērta tiekšanās pēc patiesām, cilvēcīgām vērtībām (atsevišķās dziesmās izmantoti arī paša O. Seiksta teksti).
Par nenoliedzamu inspirācijas faktoru (arī pats autors to netieši atzīst) kalpo Osvalda Kravaļa darbi, salīdzinoši mazāk, bet arī Ontona Kūkoja literārais ieguldījums un latgaliešu literatūra kā tāda. No ārzemju autoriem iedvesma galvenokārt smelta Albēra Kamī eksistenciālismā.
Jāatzīst, ka latgaliešu literatūra, Oskaram Seikstam pārstājot savu literāro darbību, kopsummā zaudējusi ārkārtīgi daudz. Viņš ne tikai ir latgaliešu postmodernisma aizsācējs, viņš, manuprāt, ir arī tas cilvēks, kurš spētu radīt vēl neskaitāmus izcilus literatūras šedevrus, kuri gan ienestu jaunas vēsmas latgaliešu literatūrā, gan bagātinātu valoda (leksikas) krājumu.
…
