“Par politiskās ekonomijas kritiku” priekšvārdā Markss pauž materialistiskās vēstures koncepcijas raksturojumu. Jau no paša sākuma, Markss norāda uz to faktu, ka cilvēku attiecības sabiedriskajā ražošanas periodā sāk pārveidoties par īpatnējām – “ražošanas attiecībām”, kurās cilvēki iekļaujas un pakļaujās pret pašu gribu.
Citiem vārdiem sakot, sociālās attiecības starp cilvēkiem ir saistītas ar veidu, kādā viņi organizē savu materiālo dzīvi. Noteikti „ražošanas spēki” — piemēram, darba organizācija viduslaikos — ietver dzimtcilvēka un kunga attiecības, kuras mēs pazīstam kā feodālismu. Vēlākā stadijā jaunu ražošanas organizācijas veidu attīstība balstās uz izmaiņām sociālajās attiecībās — šoreiz starp kapitālistu šķiru, kurai pieder šie ražošanas līdzekļi, un proletariātu, kura darbaspēku kapitālists pērk sava labuma gūšanai.
Manuprāt, kopā ņemti, šie ražošanas „spēki” un „attiecības” veido to, ko Markss sauc par „sabiedrības ekonomisko struktūru”, vai to, ko marksisti parasti dēvē par ekonomisko „bāzi” vai „pamatstruktūru”. No šīs ekonomiskās bāzes katrā periodā veidojas „karkass” — noteiktas juridiskās un politiskās formas, noteikts valsts veids, kuras pamatfunkcija ir leģitimizēt tās sociālās šķiras varu, kuras rokās ir ekonomiskās ražošanas līdzekļi. Bet karkasa ietilpst vēl kaut kas: tas sastāv arī no „noteiktām sabiedriskās apziņas formām” (politiskām, reliģiskām, ētiskām, estētiskām), kuras marksisms dēvē par ideoloģiju.
…
