Anglosakšu un kontinentālās Eiropas jeb romānu-ģermāņu tiesību saimes ir pasaulē lielākās. Starp tām pastāv dažādas atšķirības, dažādas priekšrocības un trūkumi. Tās abas, gluži tāpat, kā pārējās, mazākās tiesību saimes, ir veidojušās jau no seniem laikiem un joprojām stāv uz tik ļoti sen ieliktajiem pamatiem.
Tā, piemēram, kontinentālās Eiropas tiesību saime ir stingri balstīta uz romiešu tiesību pamatiem (savukārt, to pamatā ir uzvedības normas, kas atbilst morāles prasībām). Senā Roma, kā stāstīts vēstures grāmatās, bija izslavēta ar saviem pārdomātajiem un stingrajiem likumiem, par kuru pamatlicēju tiek saukts Romas imperators Justiniāns. Pēcāk šos likumus papildināja, izmainīja latīņu un ģermāņu valstis. Manuprāt, kontinentālās Eiropas tiesību saimi korektāk būtu saukt par romāņu-ģermāņu tiesību saimi, jo tā ir atrodama ne vien Eiropā, bet arī Latīņamerikas un Āfrikas valstīs. Romāņu-ģermāņu tiesību saimē vispirms tika izstrādātas civiltiesības, tādējādi regulējot pilsoņu savstarpējās attiecības (tas, protams, nav jāuztver burtiski – cilvēciskas attiecības regulēt nevar neviens likums, bet vismaz tika kontrolētas attiecību izrādīšanas sekas). Gan ekonomikā, gan politikā individuālas personas neko daudz nenozīmē. Par svarīgām tiek uzskatītas sabiedrībā izveidojušās cilvēku grupas. Tāpat ir arī ar romāņu-ģermāņu tiesību saimi – tai nav tik būtisks viens cilvēks, tā nosaka likumus cilvēku grupām. Ko dod šādi likumi? Viens no piemēriem – samazina rasu naidu. Jā, atkal šī nianse – rasu naidu nevar samazināt, jo naids ir jūtas -, bet, ieviešot likumus, kas nostājas pret rasistiem, samazinās iespējamība, ka šo rasu naidu izrādīs vardarbīgā vai citādi pazemojošā veidā. …
