Civiltiesības regulē pilsoņu privāttiesiskās attiecības. Tās kā rāmis ietver visu mūsu privāto dzīvi: ģimenes attiecības, mantojumu, mantiskās attiecības un saistības. Tā tās pilnā vārda nozīmē pavada pilsoni no dzimšanas līdz bioloģiskās nāves brīdim un pat pēc pilsoņa nāves dod iespēju piedalīties viņa rīkojumiem par mantu.
Civiltiesības aptver neskaitāmu daudzumu privāttiesisku subjektu, tas ir, tiesību un pienākumu nesēju saimniecisko vērtību radīšanā vai apgrozībā.
Latvijā civiltiesības normētas ar Prezidenta Ulmaņa Civillikumu, kas stājās spēkā 1938. gada 1. janvārī ( pieņemts 1937. g. 28. janvāra Ministru kabineta sēdē). Līdz tam laikam Latvijā bija spēkā stipri novecojuši civillikumi, turklāt visā valstī nebija viena kopīga kodeksa. Kamēr valsts rietumu daļā bija spēkā vācu jurista Frīdriha Georga fon Bunges 1864. gadā sastādītā tā saucamā Vietējo Civillikumu kopojuma 3. daļa, Latgalē bija piemērojams Krieviajs civillikumu - Likumu kopojuma 10. sējums, kas radies 1832. gadā, kad Krievijā vēl bija dzimtbūšana. Stāvokli sražģīja tas, ka Vietējo civillikumu kopojumā gandrīz vai katram tiesību institūtam pastāvēja dažādas normas ne tikai Vidzemei un Kurzemei, bet šo apgabalu robežās vēl bija šķirotas pilsētas un lauki ar savām īpatnējām tiesībām. Vidzemes un Kurzemes zemnieku likumi un tīri vietēja rakstura normas atsevišķām pilsētām, pat mazajai Piltenei, šo jucekli padarīja vēl sliktāku.…
