Ētika ir grieķu cilmes vārds ar nozīmi “tikums’’, “raksturs’’, “paraža’’, “paradums’’. Vārds ētisks pats par sevi ir neitrāls, kas neliecina ne labu, ne sliktu, jo apzīmē tikai konkrētas personas vai cilvēku grupas attieksmi pret tradicionāli izveidojošos vai topošo vērtību sistēmu. Ētika vienmēr ir saistīta ar sabiedrību. Savā referātā izanalizēšu dzīvības un nāves attiecības vairāk pieskaroties tādām ētikas un morāles problēmām kā – eitanāzija, pašnāvība un aborts.
Nāve vienmēr ir bijusi lielais noslēpums, par ko lemj dievi vai liktenis. Cilvēka centieni paildzināt mūžu vai arī radīt laicīgu nemirstību ar alķīmijas palīdzību, bija beigušies neveiksmīgi. Alķīmijas galvenais mērķis bija atrast dzīvības eliksīru. Mūks Rožers Bēkons (1214 – 1292) uzskatīja, ka kristīgā medicīna spēs pārspēt pagānu zinātni, uzvarēdama novecošanu.
Ļoti precīzi nāve raksturota M. Monteņa darbā “Esejas “ – “Mēs uzskatām nāvi, nabadzību, sāpes par saviem galvenajiem ienaidniekiem. Bet kurš gan nezina, ka to pašu nāvi, ko vieni sauc par šausmīgāko no visām lietām, citi uzskata par vienīgo patvērumu no šis dzīves mokām, visaugstāko dabas vērtību, vienīgo mūsu brīvības balstu, visērtāko un ātrāko līdzekli, kā atbrīvoties no visām likstām”.…
