Pēc Otrā pasaules kara nākamie četrdesmit gadi pagāja nepārtrauktā konfrontācijā starp tā sauktajām Rietumu valstīm, kas stingri iestājās par demokrātijas principiem, un to pasaules daļu, kas it kā nenoliedza šo formu, taču izmantoja tādus līdzekļus un metodes, kas bija pilnīgi pretējas demokrātijai. Taču 80. un 90. gados PSRS un Austrumeiropā jeb padomju bloka valstīs sākās pārmaiņas, kas sākotnēji radīja iespaidu par Rietumu civilizācijas vērtībām. Sāka veidoties tā sauktās „trešā viļņa” demokrātijas. Par politikas pamatnostādnēm kļuva cilvēktiesības, tirgus ekonomika, pilsoniskā sabiedrība un būtībā demokrātija. Taču demokratizācijas šajās postsociālisma valstīs process nenoritēja tik gludi kā bija cerēts. Globālajai konfrontācijai beidzoties, uzliesmoja lokālie un etniskie konflikti, uzplauka ēnu ekonomika, kas pēc „dzelzs priekškara” krišanas apdraudēja arī citas, ne tikai Austrumu bloka valstis.
Ļoti lielu nozīmi ieguva fakts, ka Centrālā un Austrumeiropā cilvēki bija ļoti dažādi un demokratizācijas procesu spēcīgi iespaidoja šīs etniskās, lingvistiskās un arī reliģiskās atšķirības. Atšķirības ir Centrālās un Austrumeiropas raksturiezīme.…
