Latviešu literatūra priekš mani nav īpaši tuva, tāda pie kuras es ķertos ar prieku. Lasot es negūstu labsajūtu, bet gan mocības, jo viss ir tik vienāds un neinteresants. Parasti pēc izlasītas grāmatas var pārdomāt dažādas situācijas un problēmas, kas bija atspoguļotas izlasītājā literatūra, bet latviešu literatūra, manuprāt, ir tikai makulatūra, it sevišķi eposs “Lāčplēsis”.
Vai kāda no latviešu literatūras darbiem ļaunais ir attēlots kā nabadzīgs un niecīgs dzīves pabērns, tas ir uzreiz skaidrs, ka nē, ļauno vienmēr izceļ kā kaut ko skaistu un izcilu, “.. Spīdola, viņa vienīgā meita, rotājās gredzeniem, krellēm pie loga; jaunekle īsta skaistule bija, tumšbrūnām, zvēroti dedzīgām acīm.” . tas ir nomācoši , ka autori nevar izdomāt ko jaunu.…
