Ja dzīves jēgu neizdodas atrast vai arī to nopietni nemeklē, var iestāties eksistenciālais vakuums – skumju stāvoklis, kas noved pie noogēnajām neirozēm, kuru pamatā ir nevis instinktīva, bet garīga rakstura konflikti starp dažādām dzīves vērtībām. Viena no pazīstamākajām formām ir «bezdarba neiroze», ar kuru sirgst cilvēki visā pasaulē, un darba zaudēšana atklāj cilvēka eksistences bezjēdzību, jo tai vairs nav mērķa. Turklāt, kā liecina mani vērojumi, viņiem nav jābūt īstiem bezdarbniekiem – pietiek ar to, ka trūkst spriedzes starp cilvēku un sasniedzamo jēgu jeb, vienkāršāk, jāstrādā ir pārāk viegli un maz. Šajā gadījumā cilvēka frustrācija pakāpeniski nekļūst mazāka par to, kas rodas, ja iecerēto mērķi un jēgu nav iespējams sasniegt.
Eksistenciālo vakuumu esmu pārdzīvojis arī pats savā dzīvē. Pēc smagas slimības vairākus gadus jutos kā no paradīzes izraidīts, savā ķermenī - cietumā no jauna ieslodzīts. Dzīvoju sapņos un pagātnes fantāzijās, nespēju ne patiesi meklēt, ne arī atrast jēgu savai dzīvei…
