Musulmaņu tiesības un to nozīme Eiropā

Kopsavilkums
Islāms ir faktiski vienīga no lielajām pasaules reliģijām, kas radusies laikā, par kuru saglabājušās tiešas rakstiskas liecības, apliecina J. Praiders. Citu reliģiju pamatlicēji ir vai nu pazīstami tikai pēc viņu atstātajam grāmatām, pēc viņu izteikumu fragmentiem, vai lielākoties pēc leģendām apvītiem nostāstiem.
Muhameds ir vienīgais no lielo reliģiju praviešiem, par kuru ne tikai ir saglabājušies nostāsti, leģendas un grāmatas ar viņa izteikumiem, bet par kuru ir savāktas un pieejamas arī ļoti daudzas laikabiedru liecības. Padomju Savienībā agrīnā periodā vēsturniekiem bija dots uzdevums „pierādīt”, ka Muhameds vispār nekad nav eksistējis. Taču pat pie šāda marksistiskā diktāta ideoloģijas cauraustā padomju ateistiskā zinātne bija spiesta atzīt, ka Muhameds ir bijis reāla persona.
Muhamedā sāka dominēt citas rakstura īpašības, proti, politiskais darbinieks, diplomāts, karavadonis. Ar šo laiku viņš saviem sekotājiem pieprasīja aizsargāt sevi un ticību ar ieročiem rokās. Nelielā musulmaņu kopa veidojās pēc organizētas, militāras cilts principa. Tieši šajā laikā tika mainīta pirmajā atklāsmē apzinātā visa dzīvā saistība un tolerance pret citādi domājošajiem un ieviesta vienīgā pareizā ticība, kas cīnās pret neticīgajiem.
Korāns, kāds tas ir saglabājies līdz XXI gadsimtam- manuskriptos un iespiests grāmatās, satur visus vēstījumus, ko Allāhs ar eņģeļu starpniecību vēstījis Muhamedam. Pēc Islāma tradīcijas, Muhamedam eņģelis ir parādījies 24 000 reižu. Kad šie vēstījumu tika pausti, Muhameds tos iegaumēja pats un lika iegaumēt saviem sekotājiem.
Tradicionāli musulmaņu tiesībās par tiesību avotiem tika uzskatīti:
5. Korāns;
6. Sunna;
7. islāma kopienas lēmums jeb idžma. Ja kopienas viedokļi dalījās, tad tika aplūkots katrs no diviem viedokļiem kā personisks viedoklis.
8. racionālas analoģijas jeb kijas.
Vietējās paražas tika izmantotas ja tās nebija pretrunā ar islāma ticību.
Šariāta tiesību klātbūtne mūsdienu Eiropā ir reāls un objektīvs fakts. Mūsdienu globalizācijas procesu un tā radīto neierobežoto cilvēku, preču, naudas līdzekļu un, galvenais, informācijas un ideju kustību var apjūsmot vai nolādēt, taču tā ir objektīvā realitāte, ar kuru gribot negribot jārēķinās. Diendienā sekojot aktuālajām norisēm dažādu valstu parlamentos un tiesu zālēs, var nonākt pie skaidra un acīmredzama secinājuma, proti, musulmaņu tiesības arvien vairāk un vairāk ienāk Rietumu valstu tiesību sfērā.
…