Tomēr vēl viena lieta no brīvības ieslodzītajiem ir palikusi. Tā ir izvēle mirt tā, kā to noteikusi vara, vai arī tā, kā to nolēmuši viņi paši. Arī Andrejs nonāk šīs izvēles priekšā un viņš saprot, ka nevēlas mirt bezmērķīgi. Agrāk viņa dzīvei bija jēga, kāds mērķis uz ko tiekties, un tas viņam palīdzēja cīnīties un izdzīvot. Tagad, kad viss cits Andrejam ir atņemts, viņš par savu mērķi izvirza… sauju ķiršu. Andrejs ļoti labi apzinājās, ka tad, kad viņš līdīs cauri žogiem, sargi viņu pamanīs un šaus. Viņš zināja, ka pat tad, ja viņam izdosies tikt līdz kokam, tas būs pēdējais, ko viņš paveiks. Tomēr mirt cīnoties viņam šķita labāk kā pēdējo elpu izdvest nožēlojami padodoties savam liktenim.
Lasot šo Gunta Zariņa noveli pārņem drūms noskaņojums. Paldies Dievam, man nekad mūžā nav nācies piedzīvot kara šausmas un es patiesi ceru, ka savu dzīvi varēšu aizvadīt tās nekad arī savām acīm neskatījusi. Es dzīvoju labā laikā, taču jāatzīst, ka šī novele liek man nokaunēties pašai par sevi un mūsdienu sabiedrību. Šajā 2020. g. covid-19 laikā daudz dzirdamas sūdzības un žēlabas par ierobežojumiem, kas it kā atņem cilvēkam brīvību, ierobežojumiem, kas patiesībā noteikti visas sabiedrības kopējās veselības un labklājības labad. Novele liek aizdomāties par mūsdienu vērtībām. Vai mēs vispār zinām, kas ir nebrīve? Vai mēs saprotam, kas ir brīvība? Vai spējam to novērtēt?
…
