1. Dzejoļa motīvs ir sirdssāpes un ilgas, ko izraisījusi mīlestība ar nelaimīgām beigām. Dzejolī ir ataintots mīļotās zaudējuma pārdzīvojumu, kas izraisījis sāpes, ilgas un vientulību, kā pasaule apstājas un laiks aizskrien cerībās vēl kādu reizi izjust tuvumu ar šo cilvēku, lai atkal veldzētu karsto degsmi un jūtas pret viņu, taču katru reizi piedzīvojot vilšanos un tiekot saugrauts tikai vēl vairāk.
2. Liriskais “es” pārdzīvo sirdssāpes. Viņš izmisīgi meklē tuvību ar savu joprojām mīlēto, taču piedzīvo vilšanos un tukšumu. Apkārtējais laiks viņa dzīvē ir apstājies, taču iekšēji domas trako, jo patiesa mīlestība ir nu pazaudēta, lai gan vēl joprojām kvēlo. Dzejoli, ko liriskais “es” pats rakstījis, viņš raksturo kā satrauktu un asu, var sajust viņa ilgas un tukšumu, taču šo ilgu sākums un gals joprojām ir patiesa mīlestība, kas tiek atzīta dzejoļa sākumā un beigās. Liriskais “es” ar dzejoļu rakstīšanas palīdzību it kā apzinās to, ka atkal pašam sevi jāatrod, un ka cerības viņam liek tikai vilties vēl vairāk. Viņš sāk uzdot jautājumus, taču tad atzīstas mīlestībā un saprot, ka tieši tā ir iemesls viņa sāpēm.…
