Jurītis sēž istabā un izdzird savu sunīti rejam bez mitas. Izrādās, ka tas bijis ezītis uz ko suņuks tā rējis un tēvs ienes ezīti mājā, lai pabarotu, bet tad abi nolems ezīti paturēt un nosauc to par Šņākonīti, jo tas ļoti šņācot. Pēc kāda laiciņa, kad ezītis jau pie viņiem krietnu laiciņu padzīvojies izlemj viņu palaist vaļā, jo droši vien ezītim pašam esot sava ģimene. Ezītis aiziet, bet pēc pāris dienām ir atkal atpakaļ un tā visu laiku, bet tad kādu dienu ezītis neatnāk atpakaļ un izrādās, ka tam ir iepaticies pie kaimiņiem.…
