Atzīšu, ka man ir patīkami lasīt grāmatu, kuras vizuālais noformējums man šķiet pievilcīgs, tādēļ no vairākiem Ojāra Vācieša dzejoļu krājumiem izvēlējos „Es tevī esmu iemīlējies, pasaule!” un „Novembris”. Biju nospriedusi, ka dzejoļu noskaņa abās grāmatās būs atšķirīga – vienā ļoti pozitīva, otrā pesimistiskāka, bet es kļūdījos, jo dzeja nebija sakārtota pēc manis nodomātā principa. No krājuma „Novembris” tomēr nekas neiepatikās, tādēļ vienkārši paņēmu „Ex libris”.
Dzejolis „Ne puķes” mani piesaistīja ar domu, ka cilvēki mēdz jokot, apsolot mūžam un mūžīgi mūžam. Tas nozīmē, ka neapzināmies, ko paši sakām. Piekrītu atklāsmei, ka šādi solīt tiešām var, bet realitātē tas nekad nenotiks, jo neviens cilvēks nav mūžīgs.
„Visas pasaules puķes bez plūkšanas”, manuprāt, ir fantastisks mīlestības dzejolis.…
