Pirmais, ko ievēroju lasot Aspazijas dzeju, ir tas, ka rakstniece ļoti daudz savos dzejoļos lietojusi pamazināmo formu un dažādus mīļvārdiņus (mūrītis, lodziņa, sejiņa, vietiņa, māsiņa, strautiņi, pušķītis u.t.t.).
Aspazija ir rakstījusi par sapņiem, ilgām un jaunību, kas nekad vairs neatgriezīsies. Bet viss, ko Aspazija atklāj savos dzejoļos rada tādu kā viegluma sajūtu sirdī, šie dzejoļi nav nospiedoši un drūmi. Iespējams, ka tas ir tādēļ, ka Aspazijai bērnībā ir pietrūcis rotaļu biedru un tad, rakstot dzejoļus, viņa vēlreiz cenšas izdzīvot tajos savu, nu jau pagājušo, bērnību.
“Zelta stellēs sapnīts auž,
Smalkāk auž par zirneklīti
Plānu, plānu plīvurīti.
Brīnumains un neskatīts,
Viss vēl zilā miglā tīts,
Viegli viļņo plīvurīts...”
…
