Kultūras atmiņas ir apjomīgas vēstures liecību glabātājas, jo ir daudz veidu kā caur kultūru izpausties un nodot laika liecības tālāk. Pirmkārt, tās ir materiālās vērtības ar kurām ik dienu saskaramies Vecrīgas bruģētajās ielās, lauku baznīcās, dzerot tēju no omītes porcelāna servīzes vai lasot atkārtoti izdotu Raiņa dzeju. Kultūras atmiņas glabājas arhitektūrā, glezniecībā, tēlniecībā un citās mākslās, literatūrā utt. Tās ir materiālās lietas, kas veidojušās kādā konkrētā laika posmā, ietekmējoties no tā laika politiskajām, ekonomiskajām, sociālajām uc. norisēm, kā arī tīri praktiskiem principiem. Tajās redzam cilvēku dzīves veidus, rīcību, vērtību sistēmas, reliģiskās pārliecības utt. Šķiet, ka tikai palūkojoties uz iepriekšējo gadsimtu darbiem, mēs ievērojam, cik ļoti tajos lasāms laikmets, kurā to radītājs dzīvojis. Bet dzīvojot tagadnē, starp ikdienas steigu mēs redzam tikai jaunas mājas, kas slejas arvien augstāk debesīs un labi, ja pamanām kādu noplukušu namu, kas gatavojas renovācijai. Mēs tam paskrienam garām, kā vienveidīgam koku mežam, taču arī tās būs liecības par laiku kurā dzīvojam, esam dzīvojuši. Mūsu mazmazbērni varēs lasīt biezās kultūras teorijas grāmatās, kā akmens celtnes nomainījuši stikloti debesskrāpji.…
