Manuprāt, nevar tā atdalīt atsevišķi katoļu baznīcu un vāciešus, jo katoļu baznīca jau sastāvēja no vāciešiem, tāpēc šos divus tematus es aplūkošu kopā.
Iesākumā patiešām bija mēģinājumi kristīgo ticību izplatīt mierīgā misijas ceļā. Par to liecina pirmā Ikšķiles bīskapa (1186-1196) Meinharda (Meinarda) sākotnējā darbība pie Daugavas lībiešiem. Taču, kad starp jaunkristītajiem un bīskapu radās garīga un ekonomiska rakstura domstarpības un daļa jaunkristīto atkrita no ticības un atteicās no savām saistībām, katoļticības sludinātāji nolēma organizēt krusta karu. Baltijā tā vajadzību motivēja ar nepieciešamību aizstāvēt tos jaunkristītos, kuri ticību gribēja paturēt. Jau pašā hronikas sākumā autors liek manīt, ka mierīga kristīgās ticības ieviešana nebūs gaidāma pagānu zemēs jeb Māras zemē. Lai arī misionāri ieradās mierīgos nolūkos, viņus vietējās tautas sagaidīja nelabprāt un ar ieročiem rokās. Tomēr vēlāk redzēdami, ka ir pārāk daudz ievainoti savējie, vietējie noslēdza mieru ar kristietības sludinātājiem. Pirmo hronikā minēto vācieti – bīskapu Meinardu, hronikas autors ataino kā gudru un apdomīgu, pilnu ar tikumību, viņš bija arī vienīgais, kas kristietību vēlējās ieviest mierīgā ceļā. Pēc Meinarda nāca Bertolds, kuru arī vietējās tautas iemīlēja, jo viņš esot bijis krietns, tikumīgs un vārdos, darbos uzticīgs.…
