2. Pedagoģijas vēsture. Pedagoģijas attīstības posmi.
Par pedagoģiju sāk runāt no verdzības iekārtas. Izglītība bija bagātako slaņu priekšrocība. Savu pieredzi nodeva viens otrām. Sājā laikā pazīstāmie vārdi: Sokrats – kā augstāko izglītību novērtēja ka etikas zinības. Platons – Sokrata skolēns, turpināja sava skolotāja macību par ētiku; uzskata kā pasaule sastāv no mužigan idējmām un reālām paradībām; runāja par svārīgu audzināšanas lomu. Aristotel – novēroja, kā dzīve ir attīstības process, jūtekļiska pieredeze un tikimiskā audzināšana , grības piepūle un aktivitāte – to viņš galvēno izvirzīja. Demokrīts – uzskata, kā īstenības izzināšanas jābalstas uz pieredzi. Kvintiliāns – pārstradājis un sistematizējis no Grieķijas pedagoģ. Idējas un pievienoja didaktiku, novēroja, kā skolām ir plašas attīstības iespējas.
Feodālā iekārta. Visu sadzīves dzīvi vādīja baznīca, centas izglītot visus. Sv.Augustīns un Akvīnes Toms dēvuši ļoti daudz pozitīvus priekšlikumus par cilvēka uzvedības atziņas, domašanas spējas.
17. gadsimts. Ienes jaunas idējas ped. attīstībā, neapmierināja feodāla skolas modelis. Mācībām jāatbilst reālai dzīves situācijai, mācības procesā – galvēnais ir skolēna individuālās īpašības un savstarpējas līkumsakarības. Kamenskis – prasijs, lai skola būtu pieējama visiem un kļūtu par to saucāmo „ Cilvēcības laboratoriju”. Džons Loks – Viņš absolūti nolēdz iedzimtību, uzskata jaundzimušo bērnu, ka tīro lapu, līdz ar to lielo lomu atdeva audzināšanai.…
