Pēteris bija milzis, par galvas tiesu lielāks par jebkuru pūli. Viņam piemita dabas dots spēks, regulārs darbs āmuru un cirvi vēl jo vairāk darīja viņa augumu spēcīgāku un izveicīgāku. Vienpadsmitgadīgais Pēteris ļoti atšķīrās no sava brāļa Ivana, pasīvas un vienaldzīgas personas. Pētera skatiens bija dzīvīgs un pašpārliecināts, viņš nekad nevarēja nosēdēt uz vietas. Vēlāk šo iespaidu bojāja stiprs nervu satricinājums, kam par iemeslu acīmredzot bija vai nu stiprs izbīlis asiņaino 1682.gada Kremļa skatu dēļ vai nu biežās orģijas, kas slikti ietekmēja viņa jauno organismu. Ļoti agri, jau divdesmit gados viņam sāka trīcēt galva un uztraukuma vai pārdomu brīžos viņa sejā parādījās nejauki krampji. Tas viss kopā ar dzimumzīmi uz vaiga un paradumu ejot plati vēcinat rokas darīja viņu visur pamanāmu…
