Robeža, kas atdalīja „mazo pieaugušo” no parasta pieaugušā, bija 7 gadu vecuma sasniegšana.
Tika uzskatīts, ka šajā vecumā cilvēks pilnībā prot lietot valodu un līdz ar to kļuvis par attīstītu būtni.
Bērnus agrā vecumā šķīra no ģimenes.
Bērnība viduslaikos lielākajai daļai bērnu nebija ne priecīga, ne bezrūpīga.
Pilsētā amatnieks savu dēlu nodeva mācībā pie cita meistara, kura ģimenē tas kļuva ne tikai par mācekli, bet arī par kalpu un izsūtāmo.
Bruņinieka dēls atradās tālu no mājām: viņu nodeva audzināšanā cita bruņinieka ģimenē.
Jaunākos bērnus, kuriem nebija izredžu uz mantojumu, parasti nodeva audzināšanā mūkiem. Klosterī viņi varēja iegūt izglītību un ar laiku kļūt par mūkiem vai garīdzniekiem.
…
