Sākot iedziļināties praktiskās psiholoģijas veidos un nozarēs rodas noteikti jautājumi, kuri ir vispārēji dažādās sistēmās – gan psihoterapijās, gan konsultēšanās, gan vispār psihologa darbā ar cilvēkiem.
Ir izplatīts priekšstats, ka psihologi ir cilvēki, kas dod padomus, analizē indivīdus, palīdz tiem, kas ir satraukti vai psihiski slimi. Tomēr psiholoģija ir kas vairāk nekā tikai personisko problēmu risināšana. Psihologi cenšas izprast cilvēka raksturu, to, ko un kā cilvēki domā un jūt, kādi ir viņu rīcības motīvi. Psihologi no dažādiem skatupunktiem plašā diapazonā pēta psihiskos stāvokļus un procesus – uztveri un atmiņu, domāšanu un runu, emocijas un jūtas, intelektu un uzvedību –, kā arī cilvēku dažādos vecumposmos – bērnu un vecu cilvēku psiholoģiju un vēl daudz ko citu. Lai izprastu cilvēka uzvedības likumsakarības, daudzi psihologi pēta dzīvnieku uzvedību. Pētījumos tiek ņemti vērā bioloģiskie un fizioloģiskie faktori, attīstība un sociālās vides ietekme.1
Iespējams, daudzi lāgā neizprot, kāda tad īsti ir atšķirība starp tik līdzīgu nosaukumu nozarēm – psiholoģiju, psihoterapiju un psihiatriju un to speciālistiem. Tās visas ir saistītas ar cilvēka dvēseli, visas pilnīgi vai daļēji ārstē ar vārdu, un visas ir senas, zinātnē sakņotas nozares. Praksē to funkcijas daļēji pārklājas.
Mana darba mērķis ir:
izanalizēt literatūras avotus par psihologa lomu konsultācijas laikā un ar to saistītās problēmas, kā arī sniegt secinājumus par darbā izvirzīto jautājumu atbildēm.
.…
