Nobeigums
Šajā rakstā tiek aplūkoti divi teorētiskie virzieni – Neoliberālisms un Jaunās Attīstbas teorijas. Šie abi teorētiskie virzieni, ja aplūkoti kontekstā ar atsevišķu valstu attīstību (šajā gadījumā Ķīnas), neliecina par šo teorētisko virzienu konfliktēšanu; drīzāk par teorētiskās domas evolūciju dažādu sociālekonomisko procesu rezultātā.
Kā viens no piemēriem, kas tiek aplūkots darbā un var tikt analizēts abu teoriju kontekstā ir minētā nepieciešamība Ķīnā izveidot sociālās drošības tīklu, lai varētu nodrošināt tālāko ekonomisko attīstību. Šis piemērs var kalpot, lai raksturotu pāreju – paradigmu pārbīdi, jo tā ietver iepriekšējo stāvokli, kurā liela nozīme bija Neoliberālisma idejām par tirgus mehānismu nozīmi (katrs indivīds ir atbildīgs par sevi – tādējādi veidojot uzkrājumus) un pāreju uz Endogēno attīstība teorijas modeli, kurā valsts iekšējs faktors – sociālā drošības tīkla izveide kalpo kā iedzīvotāju ietaupījumus atbrīvojošs faktors, kas tālākā perspektīvā veicina iekšējo pieprasījumu – tādējādi arī tālāko ekonomisko attīstību.
…
