Mēs visi zinām, ka vēsture ir bijusi stipri nežēlīga un nicinoša. Arī šodien mēs neplūcam „labo laumiņu laurus”, taču agrāk, kad, it kā, zāle esot bijusi zaļāka un debesis zilākas, cilvēki, manuprāt, bija lielāku ļaunumu pārņemti nekā šodien.
Izlasot Viljama Šekspīra lugu „Makbets”, mani pārņēma liels šoks, kas manī ir vēl arī šobrīd, rakstot šo eseju. Kaut arī zināju, ka šī ir traģēdija, negaidīju no tās tik daudz pārsteiguma un ļaunuma, cik tā „man deva”.
Tā kā lugas sākumā, raganas Makbetam bija solījušas troni, viņš ir iegrimis tādā kā eiforijā, ka tas ir tas, kas viņam vajadzīgs, un šis kareivis ir uzstādījis mērķi, no kura izskatās, ka atkāpties diemžēl netaisās.
Tā kā Makbeta mērķtiecība ir pārāk stipra, lai sasniegtu šo mērķi, viņš ir izlēmis nogalināt pašu Skotijas karali Dankanu, kura acīs Makbets ir liels gods valstij.…
