Lūk, pauguriņš vecā siena šķūņa galā. Tā velk uzkāpt uz tā. Vai tā būtu kāda enerģētiski uzlādēta vieta? Mans vectēvs savā laikā, savu īpašumu pārraugot un savu acu skatienu laukiem pārlaizdams, sēdējis uz akmens dzīvojamās mājas galā pie stūra. Manam vectēvam nebija kalpu. Visu saimniecību apkopa paši. Vectēvs ar vecmammu, smagi strādādami un ar nogurumu cīnīdamies, izaudzināja arī divas meitas. 1926. gadā no Ermansoniem viņi nopirka zemi un sabrukušu māju. Atceros, ka vecmamma man stāstīja, kā pamazām nesuši drupas no akmens mūriem ārā un labojuši māju, paši dzīvodami kūtiņā pie lopiem. Tajā laikā pasaulei sevi pieteica pirmā meita – manas mammas vecākā māsa. Šīs mūra ēkas stāv vēl šodien – gan māja, gan kūts. Pamazām, bet pamatīgi un rūpīgi, iekopuši ganības un līdumus, vairodami aramzemes auglību. Rakuši grāvjus liekā ūdens novadīšanai un izcirtuši kārklus un citus krūmus. To savukārt viņi bija mācījušies no saviem senčiem: darba mīlestību, kārtību un rūpību, iesākto novest līdz galam, jo tas nāca kā mantojums, kurš tika kopts un vairots nākamajām paaudzēm. Senči strādāja sev. Varbūt no tiem laikiem nāk teiciens: “strādā kā priekš sevis.” Cilvēks cerēja, ka neviens to viņam neatņems.…
