Augsnes un zemes izmantošanas veidu struktūru globālā mērogā galvenokārt nosaka dabiskie faktori, jo, lai arī cilvēka ietekme ir jūtama, tomēr Pasaules mērogā tā ir salīdzinoši neliela, ja vien neskaita tādu globālu problēmu, kā tropu mežu izciršanu, kā rezultātā mainās zemes izmantošanas struktūra, līdz ar to augsnes sega. Pie globālajām problēmām jāmin arī augsnes erozija – degradācija, sasāļošanās, pārtuksnēšanās (šie procesi, galvenokārt, notiek urbanizācijas ietekmē).
Dabiskie faktori: Globālā gaisa masu cirkulācija, līdz ar to reģionālā klimata izveidošanās, kā
rezultātā sīkāk izveidojušās dabas zonas pakārtoti ģeogrāfiskajām joslām.
Zemes ģeoloģiskā uzbūve un reljefs.
Augšņu īpatnības (augsnes auglība utt.)
Antropogēnie faktori: Politika - Teritoriāli administratīvais iedalījums, likumdošana.
Sociāli ekonomiskie faktori.
Urbanizācija;
Zinātniski tehniskā attīstība;
Globālās gaisa masu cirkulācija (ekvatorā gaiss sasilst un paceļas, virs poliem atdziest un grimst lejā) nozīmē, ka gaisa masas piezemē kustās virzienā no poliem uz dienvidiem. Rezultātā ekvatoriālajā joslā izveidojas nokrišņu pārpalikuma zona, savukārt virzienā uz poliem – tropu un subtropu joslā – nokrišņu deficīta zona (Hedlija šūna). Hedlija šūnā dominē sauss, karsts gaiss, līdz ar to nokrišņi nav, kā rezultātā pasaules mērogā šajā zonā izplatīti tuksneši (Sahāras u.c.).
Lai attīstītos lauksaimnieciskā darbība, jābūt auglīgām augsnēm, meži tiek saglabāti tur, kur nav tik auglīgas augsnes.
Tātad augsnes auglību galvenokārt ietekmē mitrs klimats, līdz ar to pieaug biomasa, tai atmirstot, organiskās vielas nonāk uz zemes, līdz ar to bagātinās augsnes, kā rezultātā izveidojas arī mikroorganismu biodaudzveidība.…
