„Mana dzīve ir bijusi bagāta” saka rakstniece Zenta Mauriņa kura dzimusi 1897.gadā Lejasciemā. Vecāki bijuši akadēmiski izglītoti cilvēki: tēvs – Roberts Mauriņš (1860 - 1946) studējis Tērbatā medicīnu, māte – Melānija Mauriņa (1860 - 1946) studējusi Pēterburgas Konservatorijā. Vēlāk, būdama astoņu bērnu māte, viņa veidoja mājas muzikālo pasauli. No 1898. līdz 1921. gadam Zentas Mauriņas dzīve saistās ar Grobiņu un liepāju. Piecu gadu vecumā viņa saslimst ar polionelītu (bērnu trieku) zaudē spēju staigāt. Mauriņa nekad neteica „ mani veda ” vai „ mani nesa ”, bet gan vienmēr – „ eju ”, „ kāpj ”, „ klīstu ”, it kā pasauli apceļo vesels cilvēks. . Vecāki gan ved meiteni operēt uz Berlīni. Operācijas neizdodas, sākas „ dzīve caur atsacīšanās restēm ”. Savā ļoti intīmajā grāmatā „ Sirds mozaīka ” Zenta Mauriņa rakstīs: „ Nejau fiziskās sāpes ir grūtākais, bet nespēju pēc paša gribas kutēties, rīkoties, apziņa, ka lielākais enerģijas daudzums aiziet nevis radītajā darbā, bet gan spītējot slimībai ”.
1923. līdz 1914. gadam Z. Mauriņa mācās Liepājas krievu ģimnāzijā, kuru absolvē ar zelta medaļu. Šeit tiek pamatīgi iepazīta krievi literatūra, kas ir pamatā tālākajiem Dostojevska daiļrades pētījumiem.
…
