Autors ir pārliecināts par to, ka bez orientālisma kā diskursa pamatīgas pētīšanas nav iespējams apjaust sistemātiskās disciplīnas lielumu, ar kuras palīdzību Eiropas kultūra ir bijusi spējīga tikt galā un pat radīt Austrumus politiski, socioloģiski, militāri, ideoloģiski, tēlaini pēc apgaismības periodā. Arī mūsdienās orientālisms nav brīvas domas un rīcības subjekts. Saids ir pārliecināts par to, ka Eiropas kultūra ir ieguvusi tās spēkā un identitātē, noteicot sevi pret Austrumiem kā kāda veida surogātu.
Runājot par orientālismu, galvenokārt ir jārunā par britu un francūžu kultūras pasākumiem, kas ir projekts, kā dimensijas atrodas tik atšķirīgās vidēs kā pati iztēle. Orientālisms izriet no piedzīvotās noteiktas tuvības starp Franciju, Lielbritāniju un Austrumiem, kas līdz pat deviņpadsmitā gadsimta sākuma patiesībā aptvēra tikai Indiju un Bībeles zemes. Kopš deviņpadsmitā gadsimta sākuma līdz par Otrajam pasaules karam Francija un Lielbritānija dominēja Austrumos un orientālismā. Kopš Otrā pasaules kara Amerika dominēja austrumos pieejās, ko Francija un Lielbritānija kādreiz bija izveidojušas. …
