Mēs dzīvojam informācijas pasaulē un pastāvīgi atrodamies citu cilvēku viedokļu, domu un ideju plūsmā. Ir liels kārdinājums izmantot svešu cilvēku idejas, lai gūtu sev labumu, tādēļ svarīgi izprast jēdziena „plaģiātisms” būtību. Par plaģiātismu uzskata svešu ideju un vārdu izmantošanu bez norādes uz izmantotās informācijas avota autoru.. Plaģiātisms ir cita autoru veikuma uzdošana par savējo, arī „ideju” zagšana. Par plaģiātu savukārt sauc cita autora darbu, kas uzdots par savu1.
Neapšaubāmi, plaģiātisms ir ienācis mūsu dzīvē jau tās agrajos posmos un iesakņojies mūsu apziņā.. Jau bērnībā bērns saskaras ar plaģiātismu, viņam pašam to neapzinoties. Piemēram, bērns zīmējot ievēro, ka, pārkopējot kādu attēlu no grāmatas, iznāk skaisti. Bērns tādējādi neapzināti nodarbojas ar sveša darba reproducēšanu bez autora atļaujas, it kā uzskatot iegūto zīmējumu par savu. Savukārt skolā bērns iemācās špikot, t. i., uzdot kāda cita domas, idejas un secinājumus par saviem. Bērns zina, ka tas ir negodīgi, bet dara to savās interesēs, lai iegūtu augstāku vērtējumu. Tāpat arī pieaugušie nodarbojas gan ar apzinātu, gan neapzinātu plaģiātismu. Plaģiātisms ir daļa no mūsu pasaules uztveres, un noteiktās situācijās tas ir pat veselīgs, taču plaģiātisms kā autortiesību neievērošana un ideju „zagšana” akadēmiskajā un profesionālajā darba vidē nav pieļaujams, tāpēc pret to ir jācīnās.…
