6. Secinājumi:
Jauniešu uzvedība ir rezultāts dažādu faktoru un spēku mijattiecībām: ekonomisku un sociālu, kultūru un ekoloģisku, demogrāfisko un psiholoģisko u.c. Kā āri tādi faktori kā nabadzība, bezdarbs, sociāla nevienlīdzība un citi jaunieti graujošie faktori. Sociālās pārmaiņas tiek raksturotas kā „suicīdāls sindroms”, kas ir atbildīgs par autoagresīvo (аутоагрессивных) tendenci jauniešu vidū.
7. Autores domas par šo problēmu:
Pašnāvības jau sen nav tikai viena cilvēka problēma, bet gan visas sabiedrības (tā ir sociāla problēma). Lai gan jāatzīst, ka valsti nedrīkst vainot visā, jo pirmkārt jāņem vērā, ko pats indivīds ir izdarījis savā labā, lai nebūtu jāsēž, piemēram, pusbadā. Un tikai tad, ja ir mēģināts kaut ko labot, bet nav sanācis, drīkst vainot valsti, valsts iekārtu un valdību. Pēc autores uzskatiem, valsts tikai satraucās par augstu pašnāvības līmeni, bet reāli neko nedara, un izdarīt šajā sakarā kaut ko ir ļoti grūti, iespējams, tas varētu „attaisnot” valdību. Lai gan valstij šādi dati ir noderīgi, analizēt faktorus, kas ir biežāki pašnāvības iemesli, un mēģināt strādāt dotajā virzienā, un pakāpeniski kaut ko labot un mainīt. Kā saka uz citu nelaimes savu laimi neuzcelsi, šajā gadījumā to var apgāzt.
…
