Vēlēšanu sistēmas ietekme uz partiju sistēmu Francijā un Itālijā

Nobeigums
Savā darbā autors izpētīja vēlēšanu sistēmu ietekmi uz partiju sistēmu, par teoriju paņemot Morisa Diveržē „vēlēšanu formulas”. Par neatkarīgo mainīgo tika paņemta vēlēšanu sistēma (mažoritārā divās kārtās, proporcionālā, mažoritārā vienā kārtā ar proporcionālo korekciju) un par atkarīgo mainīgo – daudzpartiju sistēma Francijā un Itālijā. Tika konstatēts, ka vēlēšanu sistēma nebūt nav vienīgais faktors, kurš ietekmē partiju sistēmas evolūciju.
Francijas partiju sistēma no sākuma bija bipolārā tajā ziņā, ka labējiem spēkiem bija liels pārākums pār kreisajiem. Šī situācija mainījās tad, kad politiskajā skatuvē parādījās spēcīgas personības – Fransuā Miterāns, kas izveidoja spēcīgu opozīciju labējiem, t.i. sociālistisko partiju, un Žiskārs d’Estēns, kas konsolidēja centristus un kļuva par prezidentu. Vājš centrs ir joprojām Francijas īpatnība un nav nekāds brīnums, ka tas drīz pārstāja spēlēt nozīmīgu politisku lomu. Neskatoties uz valdību maiņu, partiju sistēma atgriezās atpakaļ pie bipartisma ar gollistu trīskārtējo pārākumu.
Itālijas partiju sistēma līdz 80-tajiem gadiem bija izteikti sadrumstalota, kaut gan izrādīja kādu „kvazistabilitāti”. Kristīgie demokrāti bija tas konsolidējošs spēks, kas neļāva ne komunistiem, ne sociālistiem tikt pie varas. Bet atšķirībā no Francijas partiju sistēma Itālijā bija tendēta nevis uz pārmaiņām, bet uz iekonservēšanos – „partokrātiju”. Rezultātā vecas politiskās partijas diskreditēja sevi elektorāta acīs un 90. gados pilnīgi sabruka, pie varas nāca protesta partijas, kurām nav skaidras ideoloģijas, programmas un nākotnes perspektīvu. Spēcīgas personības vada tagadējo politisko dzīvi, bet tas neliedz parlamenta valdošajām koalīcijām pastāvīgi mainīties.
Autors secina, ka Diveržē formulas neparāda kaut kādu likumsakarību – tās ir plašas un visai neprecīzas. Tās var skaidrot vispārējo tendenci, bet ne tiešo saikni starp vēlēšanu sistēmu un partiju sistēmu. Vēlēšanu likums ir tikai veids kā partijām tikt uz parlamentu un sadalīt savā starpā vietas, tā maiņa nevar rezultēties radikālā partiju sistēmas transformācijā. Daudz būtiskāk ir aplūkot sociāli ekonomisko faktoru ietekmi uz politiku. Līdz ar to hipotēze, ka „vēlēšanu sistēma ir statiskais mehānisms, kurš netieši ietekmē mainīgo partiju sistēmu, kas ir atkarīga no nacionālajām tradīcijām” ir pierādīta.
…