Pēc būtības, kopējais tirgus ir telpā, kura aptver vairākas valstis un kurā visām valstīm ir vienādi tirdzniecības noteikumi. Šādai sistēmai ir nepieciešama muitas savienības izveidošana ar vienotu ārējo tarifu, ražošanas faktoru, preču un pakalpojumu brīvu pārvietošanos, nodokļu un citu iekšējās politikas veidu harmonizācija dalībvalstīs.
Juridiski iekšējā kopējā tirgus pieeja ir noteikta ar Eiropas Ekonomiskās Kopienas (EEK, 1957. g., Roma) līgumu. EEK 1993. gadā, pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā, tika pārdēvēta par Eiropas Kopienu, bet Eiropas Ekonomiskās Kopienas līgums par Līgumu par Eiropas Kopienu (LEK).
Nozīmīga vieta kopējā tirgus attīstībā ir Eiropas Komisijas dokumentam – „Baltajai grāmatai” (1985.). Tajā ir iekļautas visas iekšējā tirgus direktīvas, ieskaitot fizisko, tehnisko un netiešo (nodokļu) barjeru novēršanu. Direktīvas nosaka standartus katrā atsevišķā tautsaimniecības nozarē. Bez tam, „Baltajā grāmatā” ir noteikti minimālie kritēriji, kādi tiek izvirzīti, lai varētu pievienoties Eiropas Savienībai.
Eiropas Savienības tirgus pamatprincipi ir:
četras brīvības;
vienota konkurences politika;
vienota valsts pasūtījuma politika.
Noteicošais pamatprincips ir četru brīvību realizācija gan no integrācijas procesu, gan no kopējā tirgus pastāvēšanas viedokļa. Eiropas Kopiena atšķiras no brīvās tirdzniecības zonas tieši ar četru ekonomisko brīvību kustību.
Brīvību pamatā ir diskriminācijas aizlieguma princips – attiecībā uz citas valsts resursiem, darbaspēku un gatavo produkciju.…
