Dažādās enciklopēdijās un zinātniskās grāmatās jēdzienu „ainava” definē kā Zemes virsmas elementu kopumu, kas atrodas mūsu redzeslokā. Tātad tas ir jebkas, ko mēs redzam sev apkārt – zilais debesu jums, kalnu virsotnes, zilie ezeri, māju pagalmi utt. Šādā veidā ainavu var apzīmēt kā dabu, kas atrodas mums visapkārt. Un, uztverot ainavu kā dabu vai dabas parādības mums visapkārt, nevilšus nākas domāt par milzīgo dabas spēku – neizprotamo gadalaiku maiņu, augšanas un ūdens straumju spēku, neaptveramo vētru spēku, kuru ietekmēt nav mūsu spēkos. Cilvēks salīdzinājumā ar dabu un tās spēkiem ir niecīgs un tai pakļauts. Ainavas kā dabas būtība ir atgriešanās pie pirmatnējiem sākumiem, kad daba bija pilnībā neskarta, ar dabisku materiālu, mežonīga. Šis var būt vilinošs skatījums, jo nav grūti saskatīt dabas skaistumu un pilnību. Un tas ir mērķis, uz kuru jātiecas visai cilvēcei – jātuvina pēc iespējas ciešāk cilvēka un dabas pasaule. …
