Latvijas jaunās demokrātijas politiskās norises visdrīzāk nevar pamatoti skaidrot no plurālistiskā viedokļa, jo diezin vai politiskās organizācijas veidojušās kā iedzīvotāju grupu interešu pārstāvniecības, tāpat visdrīzāk nevar runāt par reālu iedzīvotāju un elites interešu saskaņošanas iespējamību tuvākajā laikā. Vēl neiespējamāk ir vērsties pēc padoma participatorajā demokrātijas skaidrojumā. Arī Lipharta konsensusa teorija visdrīzāk nav piemērojama Latvijas politiskajai dzīvei, lai gan Latvija pārstāv segmentāru sabiedrību.
Grūti atcerēties ziņu raidījumu televīzijā, kur analizējot Latvijas politisko dzīvi netiek pieminēta ekonomisko grupējumu cīņa, konkurences cīņa par amatiem vai norāde uz lobismu. Šis fakts rosina interesi vispārīgi aplūkot, kā politiku skaidro politikas ekonomiskās teorijas.
Ekonomiskā tirgus analoģijas politikā
Daudzi mūdienu politologi apskata demokrātisku politisko sistēmu no ekonomiskā determinisma pozīcijām. Viņuprāt, politiskās sistēmas funkcionalitāti nodrošina konfliktējošu spēku līdzsvars, kas tiek panākts ar to, ka sistēma (institūcijas, ideoloģija) uzstāda prasības likumdošanas un izpildvaras līmenī, arī pateicoties partiju sāncensībai un politiķu cīņai par vēlētāju balsīm, kā arī pilsoņu centieniem panākt vēlamos rezultātus.…
