20. gs. 20.-30. gados Eiropā valdīja 3 totalitārie režīmi – staļinisms, nacisms un fašisms. Visi trīs bija nežēlīgi, ignorēja indivīda personību, atklāti cīnījās par rasu vai šķiru tīrību, tomēr katram no tiem bija sava nostāja iekšpolitikā, ārpolitikā, valsts saimniecības attīstībā un sociālajos jautājumos.
Neviens totalitārais režīms nevar iztikt bez cenzūras un ļoti aktīvas propagandas. Visu trīs režīmu laikā citas valstī pastāvošās partijas tika aizliegtas, tādējādi visa vara tika koncentrēta vienas partijas rokās. Krievijā varu ieguva komunistu partija, Vācijā – nacistu (NSVSP) un Itālijā – fašistu partija. Attiecīgi Staļins, Hitlers un Musolīni ieņēma svarīgākos amatus valstī, izveidojot diktatūru. Cenzūra tika ieviesta pilnīgi visās dzīves jomās – presē, televīzijā un radio, tāpat kā literatūrā, mūzikā un citās kultūras jomās drīkstēja parādīties tikai atbilstošā režīma atbalstoši un popularizējoši darbi. Gan fašismā, gan nacismā, gan staļinismā valsts vadītājs tika glorificēts, tam tika piedēvētas dievišķas īpašības, turklāt tautu masas šo propagandu tā pieņēma un atbalstīja, ka Itālijā viss, kam Musolīni pieskārās tika uzskatīts par relikviju, bet Krievijā pēc Staļina nāves cilvēki uzskatīja, ka zaudējuši “Tēvu”.…
