Pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas 1939.gada 23.augustā Padomju Savienība varēja rīkoties ar Latviju pēc saviem ieskatiem. Bet šī pakta saturs nevar tikt attiecināts uz Latviju, jo to valsts neparakstīja un šī pakta ietvaros Latvija ir trešā valsts. Savukārt līdz ar Savstarpējās palīdzības pakta parakstīšanu starp Latviju PSRS 1939.gada 5.oktobrī, Latvija likumīgā ceļā atļāva ievest padomju karaspēku.
1940.gada 16.jūnijā Padomju Savienība notas veidā no Latvijas valdības pieprasīja: „sastādīt valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Palīdzības pakta „ievešanu dzīvē”; brīvi ielaist padomju karaspēka papilddaļas Latvijas teritorijā.”1 Šāda veida prasība tiek uzskatīta par ultimātu, jo tā bija no PSRS puses izvirzītas prasības pret Latviju bez kompromisa iespējām. Šis ultimāts bija pretrunā ar 1932.gadā noslēgto Konvenciju un Neuzbrukšanas līgumu starp Latviju un Padomju Savienību, jo tādā veidā tiek pārkāpts punkts par neiejaukšanos politikā un neatkarības aizskaršanu.
Tā kā agresija ir definēta starptautiskajā politikā kā darbība kad „ieved savus bruņotos spēkus; iebrūk ar sauszemes, jūras vai gaisa ap spēkiem”2, tad ultimāts neatbilst agresijas kritērijiem. Ultimāts ir intervencija, kura mērķis ir panākt iejaukšanos citas valsts iekšējās un ārējās lietās.…
