Mana izvēle par labu tēmai „Filozofisks skatījums uz laika problēmu” krita tādēļ, ka laika trūkumu uzskatu par diezgan aktuālu mūsdienu problēmu, kura it kā nemaz nepastāv, jo steiga mūsdienu sabiedrībā – tas taču ir stilīgi. Vērojot un draudzējoties ar attīstītu Eiropas valstu dažādiem cilvēkiem, kā arī novērojot Latvijas virzību, esmu sapratusi sekojošas lietas: Bieži vien cilvēkam nav laika palasīt grāmatu, iziet pastaigā, runāties ar bērniem, rūpēties par savu garīgumu, dvēseli, rūpēties par to, ko viņš ēd utt. Bet skumīgākais ir tas, ka viņu tas nemaz neinteresē. Viņš to ir pavisam aizmirsis. Kad viņam par tādām lietām jautā, viņš nodomā: „Tas taču ir garlaicīgi”, bet aizbildinās ar vārdiem ”man nav laika!”. Mūsdienu dzīvesveids mums liek aizmirst domāt par lietām dziļāk, jo tiklīdz par tām sākam domāt, nonākam pretrunās.
Bet kā Pēteris Kļava savā raidījumā „šeit un tagad” teica: „Dabā nepastāv pretrunu”.
Raksturošu Jums, kā es redzu kādas man pazīstamas sievietes (šķīrusies, 2. meitiņas) dzīvesveidu, kas ir ļoti tipisks pilsētas sievietes dzīvesveids attīstītas valstīs: „Es pielūdzu materiālo un visu, kas labi izskatās. Man nav svarīgi, kas aiz šī mākslīgā skaistuma slēpjas. Es par to nemaz nedomāju. Raujos un skrienu, un daru. Paskatos spogulī – man pretī raugās tāda nogurusi seja. Nekas. Nekas, ka man tikai 35. Rīt vizīte pie ārsta. Viņš manī ielaidīs pa vienai botoksa devai nepieciešamajās ķermeņa vietiņās - izskatīšos pēc īstas veiksminieces. Sīkums, ka tā ir inde un ka tas tik uz četriem mēnešiem. Sestdien taču tusiņš, nedrīkst izskatīties pēc ķēma.”…
